Mākslīgā "perfektā valoda": kāpēc tā beigās zaudēja savvaļas puķei?

Vai jums ir radies iespaids, ka svešvalodu mācīšanās ir patiešām grūta?

Bezgalīgi daudz vārdu, ko iegaumēt, nesaprotama gramatika un visādi dīvaini izrunas veidi. Mēs pieliekam visas pūles, lai varētu sazināties ar cilvēkiem no dažādām kultūrām un ieraudzītu plašāku pasauli.

Šajā brīdī jums varbūt iešaujas prātā doma: cik lieliski būtu, ja pasaulē pastāvētu kāda supervienkārša, loģiski perfekta, ikvienam viegli apgūstama universāla valoda?

Neticiet, bet pirms vairāk nekā simt gadiem kāds tiešām pārvērta šo ideju realitātē. To sauc par esperanto.

Tās radītājs bija poļu ārsts, kurš bija liecinieks daudzajām nesaskaņām, kas radās cilvēku starpā dažādu valodu dēļ. Tāpēc viņš vēlējās radīt neitrālu, viegli apgūstamu valodu, lai novērstu šķēršļus un savienotu pasauli.

Šī ideja skanēja pilnīgi perfekti. Tiek uzskatīts, ka esperanto gramatikas noteikumus var apgūt viena pēcpusdienā, un vārdu krājums galvenokārt nāk no Eiropas valodām, kas daudziem padara to ļoti draudzīgu.

Tomēr vairāk nekā gadsimtu vēlāk šis "perfektais risinājums" ir gandrīz neievērots, kļūstot par nišas hobiju valodu entuziastu aprindās.

Kāpēc?

Atbilde ir vienkārša: jo tā ir kā rūpīgi izstrādāts plastmasas zieds.

Perfekts, bet bez smaržas

Iedomājieties plastmasas ziedu. Tas ir krāšņs, ideālas formas, nekad nenovīst, un tam nav vajadzīga ne laistīšana, ne mēslošana. No jebkura leņķa tas atbilst "zieda" definīcijai, un pat ir "standartizētāks" nekā īsts zieds.

Bet jūs to nekad neiemīlēsiet.

Jo tam nav dzīvības, tam nav dvēseles. Tam nav stāsta par iesakņošanos augsnē vējā un lietū, un tam nav arī tās unikālās smaržas, kas piesaistītu bites un tauriņus.

Esperanto ir šis valodu pasaules plastmasas zieds. Tā ir gramatiski sakārtota, loģiski skaidra, un no tās ir izņemtas visas "neregulārās" problēmas. Taču valoda nekad nav bijusi tikai auksts informācijas apmaiņas rīks.

Valodas patiesā vitalitāte slēpjas tās unikālajā "smaržā" – proti, kultūrā.

Kāpēc mēs mācāmies jaunu valodu?

Mēs mācāmies angļu valodu ne tikai, lai saprastu lietošanas instrukcijas, bet arī, lai saprastu iemīļoto angļu dziesmu tekstus, skatītos jaunākās Holivudas filmas un izprastu to humoru un domāšanas veidu.

Mēs mācāmies japāņu valodu, lai personīgi izbaudītu vasaras festivālus animē, saprastu vientulības sajūtu Haruki Murakami darbos un sajustu amatnieka garu japāņu kultūrā.

Ķīniešu valodā tādi vārdi kā “江湖” (jiānghú, neformālā sabiedrības pasaule), “缘分” (yuánfèn, liktenīga saikne) un “烟火气” (yānhuǒqì, ikdienas dzīves šarms/dzīvīgums), angļu valodā “Cozy” (mājīgs) un “Mindfulness” (apzinātība) – aiz šiem vārdiem slēpjas tūkstošiem gadu sena vēsture, mīti, paražas un dzīvesveids.

Šis ir valodas patiesais šarms, tā ir "smarža", kas mūs piesaista, lai mēs pārvarētu visas grūtības tās apguvē.

Bet esperanto, šis laboratorijā dzimušais "perfektais zieds", tam visam ir trūcis. Tā nav nesusi līdzi tautas kopīgās atmiņas, tai nav līdzās radušās literatūras, mūzikas un kino, un tai nav ielu un krodziņu jokiem un memēm.

Tā ir perfekta, bet tai nav garšas. Cilvēki nekļūst fanātiski rīka dēļ, bet ir apburti ar kultūru.

Mums nav vajadzīga vienotība, bet gan savienojamība

Tad vai tas "pasaules savstarpējās sapratnes" sapnis bija aplams?

Nē, sapnis nav aplams, tikai tā īstenošanas veids ir jāuzlabo.

Mums nav vajadzīgs "plastmasas zieds", lai aizstātu visas pasaules krāsainās un daudzveidīgās "savvaļas puķes", bet gan jāceļ tilts, kas savieno visus dārzus. Mums nevajadzētu upurēt katras valodas unikālo kultūru un vēsturi komunikācijas ērtības dēļ.

Agrāk tas šķita nesasniedzami. Bet mūsdienās tehnoloģijas padara šo sapni par realitāti daudz brīnišķīgākā veidā.

Tādi rīki kā Lingogram ir lielisks piemērs. Tā ir tērzēšanas lietotne ar iebūvētu mākslīgā intelekta tulkotāju, kas ļauj brīvi sazināties ar cilvēkiem jebkurā pasaules malā, izmantojot savu dzimto valodu.

Kad jūs ķīniešu valodā sakāt "烟火气" (yānhuǒqì), sarunas partneris uzreiz redz vispiemērotāko tulkojumu un skaidrojumu. Jums nav jākļūst par valodu ekspertu, lai tieši sajustu otra cilvēka kultūras sākotnējo garšu.

Tas neizdzēš katras valodas unikālo "smaržu", bet gan ļauj tiešāk un vieglāk sajust cita zieda aromātu.

Tas, iespējams, ir labākais veids, kā savienot pasauli: nevis likvidēt atšķirības, bet pieņemt un saprast katru atšķirību.

Galu galā, patiesā komunikācija sākas ar mūsu vēlmi novērtēt viens otra atšķirības.