16 gadi: Vai esi pietiekami nobriedis, lai lemtu par valsts nākotni? Vācijā par to jau plosās karstas debates.

Vai jums kādreiz ir bijusi tāda sajūta?

Pieaugušie vienmēr pie pusdienu galda apspriež "lielas lietas" – mājokļu cenas, politiku, starptautiskās attiecības. Bet jums, kā jaunietim, sirdī ir neskaitāmas domas un idejas – piemēram, satraukums par vides problēmām, neapmierinātība ar izglītības sistēmu, bet, tiklīdz atverat muti, vienmēr atskan atbilde: "Tu vēl esi par jaunu, tu nesaproti."

It kā pastāvētu neredzama līnija, kas nodalītu "pieaugušos" no "bērniem". Vienā līnijas pusē atrodas tie, kam nav tiesību izteikties; otrā – tie, kas ir pašsaprotami lēmumu pieņēmēji.

Tātad, kur īsti šai līnijai būtu jābūt novilktai? Pie 18, 20 vai... 16 gadiem?

Nesen vācieši par to ir intensīvi debatējuši: vai vēlēšanu vecums būtu jāsamazina no 18 gadiem uz 16 gadiem.

Strīds par "ģimenes atslēgu"

Mēs varam iztēloties valsti kā lielu ģimeni, un vēlēšanu tiesības – kā "ģimenes atslēgu".

Agrāk šī atslēga bija tikai "vecāku" (vecāko pilsoņu) rokās. Viņi lēma par visu mājā: par iekārtojuma stilu (pilsētplānošana), ūdens un elektrības izdevumiem (publiskais budžets), pat par to, cik grādu ieslēgt gaisa kondicionieri (vides politika).

Savukārt "bērni" (jaunā paaudze), lai gan arī dzīvo šajās mājās un tur dzīvos vēl desmitgadēm, atslēgas nav. Viņi var tikai pasīvi pieņemt vecāku lēmumus.

Bet tagad "bērni" vairs ar to nesamierinās.

Pasaules jaunieši, ko pārstāv "vides aktīviste" Grēta Tūnberga, ar savām darbībām ir pierādījuši, cik ļoti viņiem rūp "mājas" nākotne. Viņi izgāja ielās, aicinot pievērst uzmanību klimata pārmaiņām – galu galā, ja "māja" nākotnē pieaugušo lēmumu dēļ kļūs arvien karstāka, tad visgrūtāk klāsies tieši tiem, kas tajā dzīvos visilgāk.

Kā liecina 2019. gada aptauja, vairāk nekā 40% Vācijas jauniešu "ļoti interesējas" par politiku. Viņi vairs nav "politiski pasīva" paaudze.

Tāpēc daži atvērti "vecāki" (piemēram, Vācijas Zaļā partija un Sociāldemokrātiskā partija) ierosināja: "Kā būtu, ja mēs iedotu atslēgu arī 16 gadus veciem jauniešiem? Ja jau viņi tik ļoti rūpējas par šīm mājām, tad viņiem vajadzētu būt savai vārdsakoties tiesībām."

Šis priekšlikums nekavējoties izraisīja lielu jezgu "ģimenes sanāksmē".

"Vecāki", kas iebilst, ir nobažījušies: "16 gadi? Vai viņi tiešām ir visu labi apdomājuši? Vai viņus neapmuļķos? Vai viņi domās tikai par ballītēm (balsojot bez atbildības) un nepadarīs māju par īstu nekārtību?"

Vai tas neizklausās pazīstami? Tas ir tikai "Tu vēl esi par jaunu, tu nesaproti" uzlabotā versija.

Tiesības lemt par nākotni nekad nav bijušas pašsaprotamas

Interesanti ir tas, ka vēsturiski standarti tam, "kurš ir tiesīgs turēt atslēgu", ir nepārtraukti mainījušies.

19. gadsimtā Vācijas impērijā tikai vīrieši, kas vecāki par 25 gadiem, bija tiesīgi balsot, un tie veidoja tikai 20% no kopējā iedzīvotāju skaita. Vēlāk sievietes arī izcīnīja šīs tiesības. Vēl vēlāk, 1970. gadā, vēlēšanu vecums tika samazināts no 20 uz 18 gadiem.

Redzat, tā saucamā "briedība" nekad nav bijis nemainīgs bioloģisks standarts, bet gan nepārtraukti mainīga sabiedrības vienprātība.

Kāds demokrātijas pētnieks precīzi norādīja: "Vēlēšanu tiesību jautājums būtībā ir cīņa par varu."

Tās partijas, kas atbalsta vecuma samazināšanu, protams, cer iegūt jauniešu balsis. Bet dziļāka jēga ir tajā, ka tad, kad sabiedrība sāk apspriest "vai piešķirt 16 gadus veciem jauniešiem balsstiesības", tā patiesībā pārdomā daudz fundamentālāku jautājumu:

Vai mēs patiešām ticam mūsu nākamajai paaudzei?

Tā vietā, lai jautātu "Vai esi gatavs?", labāk dot atbildību, lai palīdzētu sagatavoties.

Atgriezīsimies pie "ģimenes atslēgas" salīdzinājuma.

Mēs baidāmies, ka 16 gadus veci jaunieši, saņemot atslēgu, to ļaunprātīgi izmantos. Bet vai mēs esam padomājuši par citu iespējamību?

Tieši tāpēc, ka jūs viņam iedevāt atslēgu, viņš tikai tad sāks patiesi mācīties, kā uzņemties "ģimenes locekļa" atbildību.

Kad viņš zinās, ka viņa balss var ietekmēt kopienas vidi un skolas resursus, viņam radīsies lielāka motivācija izprast šos jautājumus, domāt un spriest. Tiesības rada atbildību. Uzticēšanās pati par sevi ir labākā izglītība.

Tātad jautājuma atslēga, iespējams, nav tajā, "vai 16 gadus veci jaunieši ir pietiekami nobrieduši", bet gan tajā, "vai mēs esam gatavi piešķirt viņiem tiesības, lai palīdzētu viņiem kļūt nobriedušākiem".

Šīs debates, kas notiek Vācijā, patiesībā ir jautājums, ar ko saskaras visa pasaule. Tās attiecas ne tikai uz vienu vēlēšanu biļetenu, bet gan uz to, kā mēs redzam nākotni un kā mēs ejam roku rokā ar jauniešiem, kas veido šo nākotni.

Un šajā globalizētajā laikmetā, izpratne par balsīm no tālām vietām un dalība pasaules diskusijās ir kļuvusi svarīgāka nekā jebkad agrāk. Par laimi, tehnoloģijas nojauc barjeras. Piemēram, tērzēšanas rīki, piemēram, Intent ar iebūvētu AI tulkošanu, ļauj jums viegli sazināties ar draugiem visā pasaulē, neatkarīgi no tā, vai apspriežat Vācijas balsstiesības vai dalāties savās domās par nākotni.

Galu galā, nākotne nepieder tikai vienai valstij vai vienai paaudzei. Tikai tad, kad mēs spējam saprasties, šī pasaule patiešām kļūst par mūsu kopīgajām mājām.